Usūrijas taigā.

Tādi ceļojumi parasti sākas jau daudzus gadus, vai pat gadu desmitus iepriekš. Tie sākas no izlasītas grāmatas, dzirdēta stāsta vai vienkārši sapņa.usurija 1

Ar sapni par tāliem austrumiem, sākās arī izcilā Krievu ceļotāja un pētnieka Vladimira Arseņjeva piedzīvojumi Usūrijas taigā. Savas neilgās dzīves laikā (1900-1930) viņš apceļoja un izpētīja lielu Tālo Austrumu daļu un izdeva neskaitāmus zinātniskos darbus. Arī manas bērnības iemīļotākā grāmata bija Dersu Uzala, kurā atpoguļojas Sibīrijas plašumu vilinājums, neskartā daba un īsta draudzība. Sapnis nokļūt Usūrijas taigā, apskatīt Arseņjeva aprakstītās vietas un varbūt par ieraudzīt tīģeri bija nogūlis dziļi sapņu plauktos.

Vajadzēja paiet 21 gadam, kopš es biju izlasījis Dersu Uzala grāmatu pirmo reizi, lai piedzīvojums varētu sākties. Iniciātors bija Māris Olte, ar kuru mēs jau bijām baudījuši biedra plecu Jukonas upes plašumos 2002 gadā un plāns bija graujošs. Vecā pārbaudītā Jukonas komanda Sandris Jūra, Gatis Birkavs, Māris Olte, es pats un Raimīša Dombrovska vietā Kristaps Turauskis mēģināsim iziet oriģinālo V.K.Arsenjeva 1910 gada maršrutu, kurš bija grūts, ilgs un sarežģīts un kurā viņš vēl gāja kopā ar savu uzticamo pavadoni un pēddzini Dersu Uzalu. Ar paziņu starpniecību sameklējām mūsdienu pēddzini, kurš praktiski bija vienīgais visā Habārovskā gatavs doties šāda veida pārgājienā. Pirmā lieta ko viņš mums teica:“ Mūsdienās ar kājām neviens Usūrijas taigā nestaigā, jo tā vienkārši nav izejama.“ Te jāsaprot, ka Arsenjeva laikos, kā palīgi ar zirgiem gāja 10-20 Kazaki, kuri izzāģēja un izcirta takas, gatavoja nometnes, medīja un makšķerēja. Arseņjeva ceļojumi turpinājās mēnešiem, bet garākais teju 2 gadus, savukārt mums bija tikai mēnesis un viss jāstiepj uz pašu pleciem.

Viktors visu bija sagatavojis labākajās krievu ūdens tūristu tradīcijās, konservi, desa un pat viena kāpostgalva. Kaut arī daļa pārtikas tika ievesta taigā laicīgi, lai mazāk jāness, tomēr iekrāmējot somā savu ēdiena devu es sapratu, ka drēbēm vietas vairs nav.

Mūsu maršruts tika izplānots maksimāli precīzi oriģinālajam un tas solīja pārgājienu cauri purviem, upju šķērsošanu un Sichote Aliņa kalnu grēdas šķērsošanu. Pēc plāna, tiekot pāri kalnam 2200m, mums vajadzēja sasniegt upes izteku pa kuru arī nolaisties uz pašu būvēta katamarāna lejā, līdz ciematam. Lai realizētu laivošanas daļu mūsu mugursomās iegūla arī divi 6 metrīgi gumijas baloni katamarānam un alumīnija daļas airiem. Pārējo konstrukciju bija plānots izgatavot uz vietas. Jā, un vēl taču kinoaparatūra, statīvi un citi filmēšanai nepieciešamie sīkumi, aizņēma veselu somu. Ar biedra rokas palīdzību piecelti no zemes, jo somu svars sākumā sasniedza 35-40 kilogramus, mēs uzsākām savu sapņu pārgājienu Usūrijas taigā.

Sarunātais Laz tipa autobuss mūs izlaida arā upes krastā, gar kuru pēc plāna vajadzēja noiet kādu nedēļu, tad pa kreisi augšā pa strautu Muzikaļnij, pāri kalnam un upē iekšā. Pat makšķeres mums bija līdzi, jo dzirdēts ka vietējos ūdeņos milzīgi taimiņi gozējas. Pirmais pārsteigums mūs sagaidīja jau vakarā, kad konstatējām, ka īsti precīzi nevaram saprast mūsu atrasšanās vietu. Pārliecība un ticība mūsu gidam izgaisa acu mirklī, kad mēs ieraudzījām līdzi paņemto karti un gps. Viss jau it kā ir, taču kartei nav koordināšu sistēmas, tas nozīmē, ka pat nolasot gps rādītājus, mēs nekādi nevaram noteikt savu atrasšanās vietu kartē un tas šajos plašumos var nozīmēt nopietnu maldīšanos.

Ir septembra otrā puse, Usūrijas taiga šajā periodā ir īpaši skaista un bagāta ar rudens veltēm. Mežā ir atrodamas sēnes un ogas, teju katrā upē var noķert kādu alatu vai ļenoku, ciedru čiekuri arī ir gatavi un briežu buļļiem ( tur tos sauc par marāliem) ir sācies bauris. Temperatūra naktī

0-3 C, bet dienā patīkami silts. Šķietamā dabas bagātība tomēr nenozīmē, ka ēdienu vari iegūt kad vien iegribas. Konktētajā sezonā, savvaļas dzīvnieki koncentrējas konkrētās vietās, mežacūkas barojas ciedru audzēs, brieži pieturas pie upju ielejām, lāči dzīvojas pa ogām bet tīģeri seko viņiem visiem pa pēdām.Taiga nav dāsna, Arseņjevs savos gājienos badā mira trīs reizes. Reiz viņi vairākas dienas ēda nomedītu ūdru, reiz piebāza kuņģus ar jūrs kāpostiem. Trešoreizi viņus atrada meklētājvienība. Bieži Arsenjeva pieraktos figurē stāsti par lielāko un noteikti skaistāko Usūrijas plēsēju Amūras tīģeri. Par viņa uzbrukumiem pavadoņu suņiem, par tīģera sekošanu cilvēkam. Mums tīģera pēdas izdevās ieraudzīt tikai vienreiz. Diemžēl no Arsenjeva laikiem to skaits ir manāmi sarucis. Senāk Amūras tīģeris dzīvoja no Tuvajiem Austrumiem līdz Tālajiem Austrumiem, bet ļoti cieta Krievijas pilsoņu kara laikā un 1940. gadā savvaļā bija palikuši vairs tikai kādi 30 tīģeri. 1947. gadā PSRS tīģeru medības aizliedza un izveidoja rezervātu tīklu. Tīģeru skaits pamazām palielinājās, taču PSRS sabrukums atkal iecirta robu svītraino rindās, ar malumednieku līdzdalību samazinot viņu skaitu vismaz par trešdļu. 1992. gadā Sihotealinas rezervātā sāktais tīģeru aizsardzības projekts bija veiksmīgs, tomēr pēdējos gados situācija atkal ir strauji pasliktinājusies. Galvenais iemesls atkal ir malumedības. Krievijā ir pieprasītas tīģeru ādas, āzijas tirgū- kauli, ūsas un dzimumlocekļi medicīnas vajadzībām  un lai gan ķīnā tīģeru malumedniecība tiek sodīta ar nāvi, sitāciju reģionā nevarētu saukt par mierīgu. Mūsu gadījumā, lielākās bažas ir par malumednieku savainotiem zvēriem, tie patiešām var būt ļoti bīstami cilvēkam.

Vēl viena Sibīrijas līgava, pēc kura sir vienmēr ir tīkojuši Ķīnieši ir žeņ-šeņš. Kamēr Žeņ-šeņš nebija izaudzējams mākslīgi, šajos mežos bija atrodams īstais- dabīgais. Manta, kas dārgāka par zeltu. Arseņjeva laikos cilvēki to meklēja taigā pavadot mēnešus.

Arī mums līdzi bija gludstobra ierocis, pirmkārt jau pašaizsardzībai, otrkārt neliela medījuma iegūšanai. Dažas reizes arī izdevās nomedīt kādu rjabčiku. Tas līdzinās latvijas meža irbei, nedaudz lielāks bet ļoti garšīgs. Kaut arī sīka svaigās gaļas porcija, tā tomēr ļoti patīkami lutināja mūsu vēderus, priecēja noskaņu un deva spēkus tālākam ceļam.

Taigā bez nolūka neviens neiet. Visbiežāk nomaļās vietās nonāk mežcirtēji, ģeologi vai mednieki. Sihote Alin ir sabirstošu kanu grēda, bagāta izrakteņiem, tāpēc pa taigu klīst arī ģeologu izlūkvienības. Šajos strautos ir zelts, bet tā daudzums par mazu, lai ieguve būtu rentabla, tāpēc pagaidām visas šīs atradnes tiek uzskatītas par stratēģiskām rezervēm.

Ziemā gar upēm slazdus liek mednieki un sabulis joprojām ir ļoti dārga kažokāda. Tādiem ceļotājiem kā mums, uziet kādu no mednieku vai ģeologu būdām ir dieva dāvana.

Pirmā pārgājiena nedēļa mūs kārtīgi izmērcēja, teltis bieži vien bija jābūvē mitrās un zemās vietās, viss bija kļuvis slapšs. Plānoto 30 km dienā, mēs dažkārt veicām knapi 8 kilometrus. Izdegušas vējagāzes, purvi un strauti, tie visi bija kā lamatas mūsu kājām. Mums bija jāatrod strauts Muzikaļnij, lai pa to pagriestos kalnu virzienā. Leģenda vēstīja, ka strauts savu nosaukumu ieguvis no sava burvīgā skanējuma, kuru nevarot sajaukt ne ar vienu citu strautu. Ejot pēc azimuta un orientējoties 70 gados izdotā kartē visi strauti izskatās līdzīgi. Un te pēkšņi mednieku būda, īsta būda ar krāsniņu iekšā. Beidzot varam sasildīties , izžāvēties un sagatavoties kāpienam kalnā. Kā jau tipiskām sibīrijas būdām raksturīgi, iekšā ir tikai divas guļamnāras un pat iekārtojoties uz grīdas zem gultām, vieta būtā pietiek tikai četriem. Vakarā sildamies kopā, bet uz nakts laiku izdarām izlozi un veiksmīgie ir noskaidroti. Taču veiksme kā jau tas bieži gadās ir nosacīta. Iestājoties pilnīgai tumsai mēs piedzīvojam peļu uzbrukumu, tās dažkārt pārskrien pāri sejai un visos stūros ir dzirdama nemitīga grausšana un skrāpēšana. Kāds no mūsējiem pārceļas uz telti. Ja pirmās pārgājiena dienas mēs sargājāmies no lāčiem un tīģeriem, tad tagad jau bija pilnīgi skaidrs, taigas lielākais bieds ir peles un šis gads ir īpašs. Galvenā vērība tiek pievērsta pārtikas uzglabāšanai naktīs, cik nu iespējams mēs visu mēģinājām uzkarināt kokos vai uz statīva, bet nakts uzbrukuma rezultāts vienalga bija pelēm par labu. Kaut arī peles un rjabčiki ir galvenā barības bāze pūcēm, sabuļiem, caunām un citiem plēsējiem, tomēr šķiet mazo grauzēju pārspēks šajā gadā ir viennozīmīgs.

Iešana ar kājām pa stipri šķēršļotu apvidu ir ļoti vecmodīgs pārvietošanās veids. Nedrīkst neko salaust vai izmežģīt. Taigā tas var maksāt dzīvību. Viktors desmit gadus bijis glābēju komandā. Tūristu nāvi viņš ir redzējis diezgan. Viens no viņa spārnotākajiem teicieniem bija:“ Tūrists, tāpēc jau ir tūrists, lai sākumā radītu sev visādas grūtības, bet pēc tam tās vīrišķīgi pārvarētu.“

Mūsu apavi pēc viņa ieteikuma ir gumijnieki, garie makšķernieku gumijnieki un kājas ir ietītas krievu armijas stila autos. Tas laikam bija labākais ieteikums no viņa puses un ejot pa taigu es nestādos priekšā citus apavus. Taču jau 2 nedēļas gumijniekos un priekšā kalni, kur mūs var gaidīt sniegs un aukstums, jo ziema nav aiz kalniem. Paspēsim vai nepaspēsim?

Virzoties pretī Sichot Alina kalnu pārejai sastopamies ar vēl vienu interesantu dabas parādību. Starp skaistajiem rododendriem, kuri nez kāpēc ir spējīgi izdzīvot bargās sibīrijas ziemas, mums priekšā izklājas ciedru krūmu josla, krieviski „kedrovij slannik“. Tam iziet cauri ir praktiski neiespējami, jo caur krūmu spēcīgiem zariem, kājas nevar sasniegt zemi, tāpēc ir jāpārvietojas kā cirku akrobātiem uz virvēm un tā vairākas stundas. Šādas vietas ir iecienījuši lāči un daudzi pirmatklājēji un ģeologi ir uzrāvušies uz lāča uzbrukumu tieši šādās vietās.

Beidzot mums atklājas kalnu pāreja līdz kurai vēl vismaz diena ejama. Vēl tikai nedaudz, vēl tikai mazliet un jau aiz šīs grēdas mūs sagaida upe, plosts, zivis un siltums. Taču kalni mēdz izspēlēt savu kārti. Nonākot jau sniega zonā, kuram šajā laikā vēl nevajadzēja būt, mūs pārsteidz vējš, kurš ieskrējies līdz vismaz 20 metriem sekundē un gāž mūs no kājām. Tam līdzās sniegs un migla. Ir jāpieņem lēmums, vai turpinām virzīties pāri grēdai cerot, ka miglā atradīsim ceļu lejup, vai griežamies atpakaļ līdz krūmāju zonai. Iet ar gumijniekiem pa apledojušu sniegu arī kļūst bīstami, bet augstkalnu inventāra mums nav. Viktors šo situāciju raksturoja pragmātiski, ja turpināsim iet un vējš mūs regulāri gāzīs no kājām, būsim slapji, tad ja apmaldīsimies kalnā, tad visdrīzāk auksto nakšņošanu kāds no mums neizturēs. Lēmums, ejam atpakaļ pie malkas un aizvēja, gaidām labāku laiku.

Te vēl dažas dienas mēs gaidījām laiku, bet sniega palika aizvien vairāk. Mēģinot sasildīt nosalušās kājas gumijniekos pie mitri un slinki kūpošā ugunskura, arī pārtikas rezerves tuvojās beigām. Pāreja kļuvusi vēl riskantāka, daži no mums naktis nav gulējuši, jo rudenim paredzētie guļammaisi kā zināms ziemā nesilda, arī spēki no aukstuma iet uz beigām.

Mērķis ir tik tuvu, ar aci aizsniedzams un sajūtams, ne velti taču mēs būsim stiepuši to plostu un makšķeres. Galvā plosās dilēma, bet runa taču ir par biedru dzīvībām. Riski ir pārāk lieli, iespējams smagākajā sapulcē manā dzīvē mēs pieņemam lēmumu atgriezties, grupā domas šķeļas un kāds noteikti paliek aizvainots.

Mērķtiecība un izturība ir tikai dažas no īpašībām kuras nepieciešamas lai sasniegtu un realizētu savus sapņus un ieceres, taču manuprāt neviens sapnis nav tā vērts, lai pakļautu dzīvības briesmām sevi un savus biedrus, ir jāizbauda viss process, katra detaļa, tad mērķis kļūs par tikai nelielu daļu no tavas dzīves lielā ceļojuma.

Ja gribi labāk iepazīt mūsu pavadoni Viktoru, skaties filmu par mūsu piedzīvojumiem Usūrijas taigā www.nomad.lv

Raksts publicēts žurnālā Klubs decembra nummurā.

Komentāri par “Usūrijas taigā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*