Vilku barā.

Agrīnajā periodā, vilku populācija plaši bija izplatīta visā Eirāzijā.Izrakumos atrastie vilku kauli, bija apglabāti kopā ar zirgu, degunradžu, briežu un lauvu skeletiem, kuri bija dzīvojuši pirms 400 tūkstoš gadiem.Vilku apdzīvotās teritorijas vienmēr ir bijušas saistītas ar kādu konkrētu barības bāzi. Kalnu rajonos ar briežiem un kalnu āžiem, bet stepēs ar stirnām un zaķiem, taigas rajonos vilka medījums bija alnis un ziemeļbriedis, bet Latvijā galveno vilka racionu sastāda meža cūkas, brieži un bebri.
Mūsu senču sakrātajās pamācībās ir lasāms, ka vilks kopš neatminamiem laikiem Latvijas zemē ir turēts par ļaundari gan pašam cilvēkam, gan viņa sētai – mājdzīvniekiem – tāpēc pastāvīgi ticis vajāts. Vēlākos vēstures avotos lasām, ka vilks joprojām ir bijis zemnieku un muižkungu nesaudzīgas apkarošanas objekts. Zināšanai, vilku dzīves pētnieks Sabaņējevs ir aprakstījis, ka jau 18. gs. Vidzemes muižkungi ir algojuši īpašas profesionālu mednieku vienības, kas grūto darbu – vilku apkarošanu – veikuši cauru gadu, izmantodami visus līdzekļus un paņēmienus.

Lai gan modernajā laikmetā, šķiet, vilkam mežā nav vietas, ar to baida bērnus un pasakās vilks allaž parādās kā negatīvais tēls, nemaz nerunājot par vilkačiem un vilkiem cilvēkēdājiem. Tomēr vilks ir eksistējis līdzās cilvēkam jau kopš Ledus laikmeta, visbiežāk gan konkurējot vienam ar otru, bet tomēr saglabājot abpusēju cieņu.Tas mainījās, kad cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību un nolēma sistemātiski iznīcināt savus senos sāncenšus, lai aizsargātu mājlopus vai lai samazinātu vilka ietekmi pasaulē, kurā nepārtraukti palielinājās cilvēku skaits. Rezultātā gandrīz visur, kur cilvēki valda pār zemi, vilki ir izskausti. Mūsdienu pārlieku apdzīvotajā pasaulē vilku uzskata par pietiekoši veselas ekosistēmas simbolu.
Daudz ir spriests par attiecībām starp cilvēku labāko draugu suni un piesardzīgo, mežonīgo plēsēju vilku. Daudzas suņu apmācības metodes tiek balstītas uz šīm attiecībām, lai gan lielākā daļa suņu šķirņu maz līdzinās Canis lupus. Vilku ciena dabas mīļotāji, bet ienīst lopu audzētāji. Vilks ir dziļi iesakņojies cilvēku kultūras un attīstības vēsturē caur pasakām, folkloru un nepamatotu cīņu pret dabisko plēsēju. Cilvēki vēlas ticēt, ka šī radība ir radniecīga ziemeļu suņu šķirnēm, bet ne viņu mīļotajiem pūdeļiem, bīgliem vai labradoriem.
Zinātniskie pētījumi, kas veikti pēdējo simts gadu laikā, ir atklājuši, ka suns ir cēlie no vairākām vilku pasugām, kas izplatītas visā pasaulē. Pirms tūkstošiem gadu visticamāk, ka vilki sāka sekot seno cilvēku apmetnēm. Iespējams, ka cilvēks savā ģimenē audzināja vilka kucēnu un rezultātā sāka izmantot vilka dabiskās spējas, lai medītu un sargātu savas apmetnes. Gadsimtiem ejot, dodot priekšroku noteiktām vilku fiziskajām un uzvedības raksturīpašībām un noteiktu ģenētisku mutāciju dēļ, Canis lupus mainīja savu izskatu, izmērus un krāsu, lai kļūtu par vilku pasugu, ko tagad pazīst kā Canis lupus familiaris. Smaga rakstura, pārāk nervozi un īpaši agresīvi indivīdi tikuši izskausti. Suņi kļuvuši rotaļīgāki, jauneklīgāki, miermīlīgāki un pakļāvīgāki.
Uzskata, ka tieši uzvedības ziņā modernie suņi visvairāk līdzinās saviem senajiem senčiem. Daudzi suņu treneri uzskata, ka suņu īpašniekiem vajadzētu apgūt bara teorijas, lai iegūtu alfa pozīciju cilvēka – suņa attiecībās, lai kopētu vilkus, mācot disciplīnu.

Laika gaitaā cilveks lai labāk iepazītu savu pretinieku ir bijis spiests pētīt, kā dzīvo vilks, un paarsteidzoši ir atklājumi par cilvēka un vilka sociālām līdzībām.
Vilku bars ir labi organizēts, līdzīgi kā cilvēka gimenē, katrs bara loceklis ieņem savu konkrētu vietu ģimenes hierarhijā, taču tik dziļas ģimeniskās saites, kā vilku pārim, ne vienmēr ir sastopamas cilvēku vidū. Mūsdienu sieviete un vilcene, ir radniecīgas pēc savas dabas un būtības.Tās ir uzticīgas ģimenei, apveltītas ar milzīgu izturību un fizisku spēku. Viņām raksturīga izteikta intuīcija, gādīga rūpe par pēcnācējiem un savu partneri. Viņas spēj pielāgoties pie pastāvīgi mainīgiem apstākļiem, ir patiesas savā uzticībā un neiedomājami drosmīgas Vilks nekad nepamet gjimeni un tapat ari vilcene, iznjemot gadiijumu ja vilks vai vilcene iet bojā.. Bet interesants ir arii fakts ja vilku gjimenei draud briesmas un vilku pārim ir jaizveelas upureet savas vai mazzulju dziiviibas, tad upureetas tiek mazulju dziiviibas, jo kuceeni vieni pashi var neizdziivot un liidz ar to ģimenes un sugas turpinashanaas ir apdraudeeta.
Vilku bara teritorija, kuru tas rūpīgi iezīmē un sargā, var aizņemt 15
līdz 1000 kvadrāt kilometriem, tas lielākotis atkarīgs no barības
bāzes un ģeogrāfiskā izvietojuma.Ja šī teritorija netiek traucēta, vilku
bars tajā var nodzīvot visu dzīvi. Latvijā, vilkiem nav iespējams ilgstoši
uzturēties vienā teritorijā cilvēku blīvās apdzīvotības un pastāvīgā
traucējuma dēļ. Šobrīd Latvijas teritorijā ir uzskaitīti aptuveni 1500
vilku. Kad saules gaismu ierauga mazie vilcēni, ģimenes pāris ir
nodalījies no pārējā bara un ieņem vietu teritorijas centrā, kur atrodas
miga .Parasti vilcenei piedzimst pieci,puskilogramīgi kucēni. Tie
attīstas ļoti strauji un jau piecdesmitajā dzīves dienā kucēns jau sver
4 kg

Pastāv tendence uzskatīt, ka vilki ir nežēlīgi vai arī maigi un mīloši, bet tie vienkārši ir dzīvnieki, kuri ir raduši izdzīvot skarbā vidē. Piedēvēt vilkiem cilvēcīgas emocijas vai rakstura īpašības ir muļķīgi. Meklējot vilku uzvedības pēdas viņu pēctečos un mēģināt to saprast, iespējams uzlabosies arī sapratne ne tikai par vilku, bet arī par suni, kas dzīvo ar cilvēku vienā namā.

Modernajos laikos, gan sabiedrības, gan zinātnieku pozīcija ir, par cilvēku un lielo plēsēju harmonisku līdzāspastāvēšanu. Lielajiem plēsējiem ir tādas pašas tiesības uz dzīves vidi kā jebkurai citai būtnei. Protams, problēmas un konflikti sākas tad, kad vilks grūta medījuma vietā izvēlas iežogotu aitu, kas aizbēgt nekur nevar. Un cilvēks ir tāda diezgan liekulīga būtne, kas pēc būtības atbalsta vilku, lūšu un lāču aizsardzību, bet tikai tik ilgi, kamēr tas notiek kaut kur citur un neaizskar viņa saimnieciskās intereses. Tādēļ tiek pausts viedoklis, ka harmoniskai līdzāspastāvēšanai mūsdienu modernajā Eiropā nepieciešama rūpīga lielo plēsēju apsaimniekošanas un cilvēku aktivitāšu plānošana. Jautājums ir, vai mums vajadzētu tagad lielo plēsēju interesēm pakārtot cilvēku darbības un nenovēršamo urbanizācijas procesu? Var jau būt, ka tas ir iespējams.

Jānis Kļaviņš

9 komentāri par “Vilku barā.

  1. I really impressed with all the information that you provided about englewood hotels. Myself planning to have vacation this summer to englewood. I like to spend my vacation on the beach with close friends and family.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

*
*
Web

*