Alņa medības ar loku.

Pēdējo mēnešu laikā Krievijā ir noticis jūtams progress medību likumdošanas pilnveidošanā. Likumprojekts ar grozījumiem likumā ‘’Par medībām’’ atrodas Valsts Domē un tā apstiprināšana plānota tūdaļ pēc vasaras brīvdienām. Bet, kamēr medības ar loku un bultām vēl nav iekļautas oficiālo medību veidu sarakstā, pagājušās sezonā vairākās medību saimniecībās tika organizētas eksperimentālās medības. Par dažām no tām MMD jau informēja. Šoreiz par citu klimatisko zonu, citu dzīvnieku un pilnīgi citu medību taktiku. Medību norise atspoguļota paša mednieka redzējumā. Septembra pirmajā pusē dienas ir apmākušās. Mežā ir mitrs, palaikam līst. Vēls rīts. Ar mani ir Rietumsibirijas laiku pāris- jauns un nepieredzējis suns un veca pieredzējusi kuce. Savas dienas abi pavada voljērā. Šeit, atbrīvoti no pavadas un palaisti brīvībā, abi suņi ātri pazūd no redzesloka. Minūtes piecpadsmit pilnīgi pietiekams laiks, lai suņi būtu izskrējušies un sāktu mērķtiecīgu meklēšanu. Ik pa brīdim redzu vienu vai otru, vai pat abus. Kā daudzsološs signāls jāuzskata tas, ka kuce jau kādu laiku nav ne redzama ne dzirdama. Suns tepat vien grozās. Uz mirkli piestāju milzīgas vecas kailcirtes malā- te dzirdamība ir labāka. Lieku rokas pie ausīm un vizuāli kļūstu līdzīgs Pekausim vai lokatoram, lai vai kā, bet dzirdamība ir pavisam cita. Noder ne tikai mednim pielecot. No purvainas apšu jaunaudzes puses tik tikko saklausāmas suņa rejas. Neesmu vienīgai, kas klausās. Suns zibenīgi aizjož palīgā savai ‘’darbaudzinātājai’’. Pēc minūtes suņu rejas skan draudzīgā duetā- droši un azartiski. ‘’Nu, ir sācies’’- paspēju nodomāt, kad adrenalīna deva liek domāt par aktīvām darbībām. Līdz suņiem labs puskilometrs, ne tuvāk. Metrus trīssimt nosoļoju brašā solī, neslēpjoties, bet stingri ievērojot vēja virzienu. Līdz dzīvniekam paliek metri 150, taču pagaidām to neredzu, kaut suņu kustību epizodiski manu. Laikas ir ļoti saprātīgi suņi, pat aprejot dzīvnieku tie ar acu kaktiņu seko līdz saimniekam. Slēpjoties aiz koku stumbriem un krūmiem, lielākoties četrāpus, kas ar loku rokās ir gandrīz ‘’neiespējamā misija’’, virzos suņiem klāt. Mana virzīšanās atgādina kaut ko no medņa medībām riestā- kustos tikai tad, kad suņi rej. Bulta jau atrodas uz plauktiņa, kaut virzīties uz priekšu ar uzvilkšanai sagatavotu loku, jo īpaši vējgāzē, nav viegli. Ir arī plusi- šādā vietā var pietuvoties dzīvniekam līdz 10 metriem. Alni pamanu aptuveni 60 metros. Jauns bullis ar divžuburu ragiem, daļēji vēl klātiem ar ādas plēksnēm. Stāv puspagriezienā pret mani. Kad suņi skraida tā mugurpusē, alnis pieglauž ausis un kārpās, taču prom doties nesteidz. Pietuvojos līdz 20 metriem, esmu gatavs uzvilkt stiegru, kad alnis sajūta ko aizdomīgu aizrikšo . Alnis sajutis cilvēku parasti aiziet ļoti tālu. Parasti tam nesekoju, jo dzīvnieka maņu orgāni ir uzbudinātā stāvoklī un tam tuvoties ir ļoti grūti, ja ne neiespējami. Ja tas suņu dēļ apstāsies, tad pie mazākā brakšķa vai krakšķa atkal aizies. samsung custodia original Tikmēr ‘’mans’’ alnis apstājās metros 200, par ko skaidri liecina suņu balsis. Mēģinu līst klāt, taču bullis pārvietojas, nemitīgi mainot virzienu. Tā kā dzīvnieks pārvietojās dažādos virzienos, tad es vairakkārt nogriežu stūrus un piekļūstu 30 metru distancē. Izdarīt precīzu šāvienu neuzdrošinos. Tā, tuvojoties un attālinoties, pārvietojamies kādu kilometru līdz lielām eglēm ar pamežu. Laikam vietas alnim labi pazīstamas, tas turas ļoti pārliecināts. cover custodia iphone Apkārt lēkājošie suņi dod iespēju man. Patiesībā jau medības sastāv no iespējām, kā tu tās izmanto- tāds arī rezultāts. Bullis stāv un mīņājās uz vietas. Starp mums lielas egles un atsevišķi pīlādži- attālums –metri 40. Nav droša šāviena iespēju. Bullis ik pa brīdim atklāj manam skatienam kādu šāvienam piemērotu ķermeņa daļu. Līst. Esmu izmircis līdz ādai, bet nekas. Daudz vairāk satraucos par loku- slapja stiegra, plauktiņš un bulta- tas viss var ietekmēt šāvienu. Bulta visu laiku ir savā vietā, bet gaidu, gaidu…Sekundes liekas kā mūžība. Alnis neiztur suņu piedāvāto deju, pēkšņi metas tiem virsū metrus 20 manā virzienā. iphone cover outlet Piestāj un izbrīna pilns blenž. Stāvu nekustīgs ar uzvilktu loku. Sekundes divas domāju-kur šaut un vai vispār šaut. Alnis pēta mani, kā putekļusūcējs velkot nāsīs gaisu. Tomēr šauju. Mūs šķirošos pārdesmit metrus bulta nolido 15 sekundes simtdaļās. Jūtu kā asmeņi šķeļ gaisu un pazūd miesā. Sekundes laikā buļļa šāviena vietā vairs nav. Nespēju vēl pie sevis izdzīvot šāvienu, kad suņu rejas pāraug savdabīgā riešanas histērijā. samsung custodia Vai tiešām viss! Nevar būt, ka tik ātri! Suņu nepārtrauktās rejas aicina iet palīgos. Noeju 30-40 metrus un redzu guļošu alni un suņus, kas pilnām mutēm rauj apmatojuma kušķus. Alnis vairs neizrāda dzīvības pazīmes. Piesēžu uz stumbra. Manā priekšā guļ skaists alnis, pievarēts, bet skaists. Atdodot cieņu savam pretiniekam, gremdējoties domās un pārdomās, tā pavadu stundas ceturksni vai pat vairāk. Tad mēģinu atrast bultas ieejas vietu. Ieejas caurums ir tieši aiz lāpstiņas starp ribām. custodia samsung Nav slikti! Otru caurumu tā arī neatrodu. Dīvaini- būs iekšā vai? Jau vēlāk, ķermeni apstrādājot dīrūzī un detalizēti vērtējot šāviena sekas, viss kļūst skaidrs. Bulta iegājusi starp ribām, cauri plaušām un koronārajiem asinsvadiem un par trešdaļu iznākusi ārā no kakla. Alnim krītot tā iedzīta atpakaļ un ir lūzusi. Nāve iestājusies praktiski vienā mirklī.